Muguras lejas daļas sāpju klasifikācija

Muguras lejasdaļas sāpes ir simptoms, nevis nozoloģiska forma. Tāpēc klasificējot sāpes, bieži pielietoti anatomi topogrāfiskie jēdzieni, kuri neatspoguļo patoloģiska procesu būtību, bet apzīmē to lokalizācijas apvidu. Literatūrā ar šiem jēdzieniem parasti apzīmē muskuloskeletārus sindromus, tātad stāvokļus, kad par sāpīgas impulsācijas avotiem var būt muskuli, locītavas un saites. 

Pēc Amerikas ārstu kolēģijas un Amerikas sāpju pētnieku biedrības izveidotiem kopējiem vadlīnijām (Clinical Practice Guideline from the American College of Physicians and the American Pain Society), muguras lejasdaļas sāpes būtu ieteicams dalīt trijās lielās kategorijās: nespecifiskas, sāpes saistībā ar radikulopātijām vai muguras smadzeņu kanālā stenozi un specifiskās sāpes (Chou R., et al. 2007). 

Salīdzinoši neliela muguras sāpju gadījumu daļa ir saistīta ar specifiskiem cēloņiem: lūzumi transportlīdzekļu sadursmēs vai kritienu rezultātā, retāk osteoporozes lūzumi, vēl retāk tas saistāmas ar skriemeļu infekcijām un audzējiem vai to metastāzēm. Varbūtība, ka konkrētajā muguras sāpju gadījumā ir specifiskais iemesls tikai 0,2% (Bigos SJ, et al.,1994.). 

„Par nespecifiskam sāpēm sauc sāpes, kuras izraisa vesels kopums ikdienišķu procesu, kuri, katrs par sevi, sāpes nespētu radīt” (Iļķēns G., 2013). Tas ir sāpes, kas radušas mehānisko vai posturālo faktoru iedarbības rezultātā, kuru patofizioloģija ir slikti saprotama un nav saistīta ar iepriekšminētam slimībām. Ar šo sāpju veidu saista 85% no visam muguras lejasdaļas sāpēm, kas ir ļoti izplatīta problēma daudzas valstīs (Tulder V., et al., 1997). 

Muguras lejasdaļas sāpes, bez nopietnu medicīnisko vai psiholoģisko stāvokļu simptomiem vai pazīmēm ir saistīti ar sekojošām klīniskām atradnēm: (1) krūšu, jostas vai sakroilealās apvidus mobilitātes traucējumi, (2) izstarotas sāpes uz apakšējo ekstremitāti un (3) ģeneralizētas sāpes, kas ir derīgi, lai klasificētu muguras lejasdaļas sāpēs atbilstoši Starptautiskā Statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikācijas kategorijām (SSK 10) un atbilstošam starptautiskas funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikatora (SFK) kategorijām, kuras ir apkopotas 1.3.1. tabulā (skat.2.2.pielik.) (Delitto A., et al., 2012). 

Saskaņā ar SFK, sāpes mugurā (b28013) ir nepatīkamu sajūtu uztvere, kas norāda uz iespējamu vai faktisku kādas ķermeņa struktūras bojājumu un kas jūtama muguras lejas daļā. SFK nodrošina situācijas aprakstu par cilvēka funkcionēšanas iespējām un tā ierobežojumiem, un kalpo kā līdzeklis šīs informācijas apkopošanai (WHO, 2001). Funkcionāla stāvokļu klasifikācija palielina iespēju paradīt slimību diagnožu līdzības un atšķirības, ka arī paredzēt provocējušos faktorus un palīdz terapijas taktikas izvēles procesos. 

Amerikas savienoto valstu fizikālas medicīnas speciālisti bieži vien klasificē muguras lejasdaļas sāpju sindromus atbilstoši mugurkaula jostas nodalījuma apvidus funkcionālam izmaiņām. 

Mckenzie uzskatīja, ka visas muguras lejasdaļas sāpes, kas ir saistītas ar mehānisko pataloģiju, var sadalīt balstoties uz trim kritērijiem: posturālo, disfunkciju un normāla darba traucējumi (traucējumu sindromi) (Riddle D.L., 1998). 

Posturālo sindromu viņš saistīja ar ilgstošu mīksto audu izstiepumu, kas noved pie to iekaisuma, kas tika apstiprināts, ja stājas korekcijas pasākumi mazināja sāpju izpausmes. 

Pie disfunkcionālā sindroma, kas ir izsaukts ar adaptīvu muskuļu saraušanu ir novērota kustības apjoma samazinājums atbilstošā virzienā, sāpes paradās sasniedzot kustības gala diapazonu. 

Normālās darbības traucējumu sindroma gadījumā, tiek novērotas pastāvīgas sāpes, kuras ir saistītas ar locītavizaugumu locītavu un starpskriemeļu disku bojājumiem, kas savukārt noved pie mīkstu audu mehāniskas deformācijas. 

Sāpju centralizācija uzlabo prognozi pie normālā darba traucējumiem un palīdz noteikt optimālo stāvokli, no kura jāsāk pacienta rehabilitāciju. Mckenzie pieeja ir balstīta uz hipotēzes, ka starpskriemeļu diska pulpozais kodols virzas pretēja virzienā attiecīgi pret mugurkaulāja kustības virzienu (Riddle D.L., 1998). 

Balstoties uz McKenzie darbiem, Delitto un kolēģi izstrādāja citu klasifikāciju, kuru balstīja uz pacientu ar muguras lejasdaļas sāpju sindromu ārstēšanas efektivitāti (uz ārstēšanu balstīta klasifikācija). Pēc viņu domam, tāda sistēma dod iespēju novērtēt, kuri pacienti labāk atbildes uz rehabilitācijas pasākumiem. Klasifikācija izdala trīs stadijas un sadala simptomus vairākos sindromos. Pirmā līmeņa klasifikācija nosaka vai pacientam ir piemēroti fizikālās terapijas pakalpojumi, vai ārstēšanu jānodrošina citiem speciālistiem. Otrā līmeņa klasifikācija noteic pacienta slimības smaguma pakāpi un/vai asumu. Trešais klasifikācijas posms veikts, lai noteiktu pacientam visoptimālāko ārstēšanu (imobilizācija, trakcija un mobilizācija) (Delitto A., 1995.). Pēc Riddle D.L. viedokļa, Delitto A. klasifikācija nav pabeigta un atrodas attīstības stadijā, ko viņš pamato ar to, ka vairākām kategorijām nav adekvāta paskaidrojuma. 

Vajadzētu atzīmēt, ka muguras sāpju klasifikācijas, kas balstītas uz funkcionālo kritēriju izvērtēšanu ir salīdzinoši ērti pielietojamas fizioterapijas prakse, bet var saskatīt arī trūkumus. Varētu likties, ka šīs diagnostikas kritēriji ir grūti aprakstāmi ar tradicionālas medicīnas terminiem, kas varētu ierobežot sāpju patoloģisko procesu būtības saprašanu, un strādājot kopējā medicīnas sistēmā, var rasties ciešas sadarbības veidošanas grūtības ar citu specializāciju ārstiem (neirologiem, ķirurgiem u.c.). 

Primāri izvērtējot sāpes, vajadzētu izšķirt vai tās ir specifiskas, vai nespecifiskas. Specifisko sāpju gadījumā, fizioterapija var būt pielietojama tikai reabilitācijas procesā, pēc specifiskas slimības izārstēšanas. Sāpju veidošanas process ir saistīts ar patofizioloģiskiem mehānismiem, starp kuriem izdala nociceptīvas un neiropātiskas sāpēs. Hronisko sāpju veidošanas mehānismu, it īpaši neskaidras ģenēzes, saista ar personas psiholoģiskām īpatnībām, kas papildina iepriekšējo sadali un ļauj pilnīgāk novērtēt sāpju veidošanas likumsakarības. Izpratne par sāpju patofizioloģijas mehānismiem, saistībā ar psihosociāliem aspektiem, var palīdzēt saprast sāpju kopējo ainu, kas būtu labs diferenciālas diagnostikas pamats.